Šos vārdus Oskars Rancevs, jauns vīrietis ar tauriņiem dvēselē, apdāvināts, erudīts, gaišs jauns cilvēks raksta 2020. gadā, atrodoties stingra režīma psihiatriskajā slimnīcā Skotijā. Tā ir cietuma tipa slimnīca, kur atrodas pacienti, kas ir izdarījuši smagus noziegumus.

Grāmata, ko sarakstījis pats Oskars, ir dokumentāla. Tā tapusi pirms liktenīgās slepkavības, un tajā Oskars un viņa ģimene, draugi, paziņas izmisīgi meklē atbildi – kā varēja notikt tas, kas notika? Vai to varēja novērst? Un, ja varēja, kāpēc par Oskaru cīnījās tikai ģimene, vai medicīnas sistēma ārzemēs patiešām ir labāka nekā Latvijā? Tad kāpēc sekas ir tik traģiskas un tik daudz ciešanu, sagrauta dzīve un ciešanas ne tikai Oskaram, bet viņa līdzcilvēkiem.

Grāmatu Oskars velta dēlam, kuru viņš ļoti, ļoti mīl. Un grāmata ir par mīlestību – par mīlestību pret dzīvi, deju, mākslu un ģimeni. Taču dzīvi, sapņus – iznīcināja smagā slimība – šizofrēnija un bipolāri afektīvi traucējumi.

Grāmata emocionāli ir ļoti piesātināta, sāpīga, smaga, tajā priecīgi un pacilājoši notikumi mijas ar pesimisma pilnām pārdomām un rīcību, un tā vien gribas pamācīt, kā vajadzētu rīkoties. Taču – IZLASIET, IZANALIZĒJIET, mēģiniet IZPRAST un tad arī neradīsies vēlme kādu nosodīt, bet tiks veicināta sapratne un līdzjūtība, kas tieši tagad nepieciešama ne vien Oskaram, bet mums visiem.

IESKATS GRĀMATĀ