Kļūt par vecāku – tas ir jauns dzīves posms -, neziņas, šaubu, un dziļa prieka mirkļu pildīts.
Vēl jo izaicinošāks tas ir tāpēc, ka nu esi atbildīgs ne vien par sevi, bet arī par jaunu dzīvību un jaunu raksturu, un spējas, ko bērns attīstīs tavā paspārnē, paliks ar viņu uz mūžu. Piedevām mainās ne vien tavs dzīves ritms, bet arī attiecības ar “otru pusīti” – laika un miega trūkuma dēļ. Savukārt bērnam tu, pieaugušais, esi visa pasaule. Viņš nezina dzīvi “pirms tevis” un “bez tevis”. Skaidrs, ka būt otra “visai pasaulei” ir it kā ļoti glaimojoši, taču ātri vien tas apgrūtina vai aizkaitina, un tu izdedz un jūties vainīgs – sak, tas taču ir mans bērns, un es nemaz nepriecājos! Es gribu laiku sev un pieaugušu cilvēku sarunām!
Un
zināt ko – tas ir normāli! Tas ir labi! Tā ik pa laikam jūtas katra māmiņa,
katrs tētis, un to ir uzklausījis ne viens vien psihologs. Daži no viņiem ir
apkopojuši savas personiskās un profesionālās atziņas,
savus “knifus” grāmatās.
Kas ir kritiskais vecums, kuru, palaižot garām, būs grūti bērnu pārveidot?
Izrādās, ka jau trīs gadu vecumā mazajam jāuzdoddarbiņu virkne, citādi pusaudža gados palīdzību sagaidīt būs daudz grūtāk. Savukārt “raksturs nosaka mūsu likteni, un tas beidz veidoties jau piecu līdz septiņu gadu vecumā. Analizējot piecus līdz septiņus gadus veca bērna audzināšanu un raksturu, iespējams paredzēt, cik ļoti šis cilvēks būs veiksmīgs savā izvēlētajā profesijā, personīgajās attiecībās, ģimenē”. (A. Beresņeva. Māmiņ, nekliedz uz mani.) Psiholoģijas un pedagoģijas profesors Tomass Likona (viņu dēvē par mūsdienu rakstura audzināšanas tēvu) ir pievērsies tieši laipnībai – kas ir viens no stūrakmeņiem, ja runājam par pieaugušu cilvēku psiholoģisko labklājību un garīgo stabilitāti. “Kā izaudzināt laipnus bērnus” ir aizraujošs lasāmgabals, ko caurvij daudz iedvesmojošu dzīvesstāstu, kā arī zinātniskajos pētījumos apkopotais bērnu un pusaudžu viedoklis – kas reizēm būs pieaugušajam visai pārsteidzošs!
Ja Annas Beresņevas ieteikumi vairāk domāti tiem, kuru mazie ir vecumā līdz astoņiem gadiem, tad Likona grāmata pārņem stafeti un uzrunā tos, kuru atvases ir vecumā no aptuveni astoņiem gadiem līdz pat padsmitnieka noslēguma posmam. Un kas vēl – ir dažs labs pusaudzis, kas ar baudu pāršķirsta lapas tieši publicēto pētījumu dēļ (jo katram tajā vecumā interesē, ko un kā domā citi)!
Patiesībā gan laipnība ir vēlamais galarezultāts – ceļš uz ir process, kas ejams visai ģimenei.
Pavisam piezemēti Likona runā gan par sasāpējušo “ekrānu jautājumu”, interesi par pornogrāfiju un apsēstību ar slavenībām, gan par pavisam praktiskām lietām, piemēram, ģimenes sanāksmēm. Jo nevar būt tā, ka vecāki pieprasa cieņu, vienlaikus neuzklausot bērna viedokli. Tie, kuri noņēmušies ar pusaudžu nebūšanām, ar baudu (un selektīvu atmiņu) atceras brīžus, kad bērni bija mazi un lielākais izaicinājums, kā arī prieks, bija kopīgas spēles. Bet vai tiešām tas bija tik bezatbildīgi un viegli? Rotaļas taču veido bērnu, attīstot maņas, domāšanu un koordināciju. Pedagoģe un psiholoģe Anna Bikova ir apkopojusi veselu virkni nodarbju, kas sniegs tveramus rezultātus un atvieglos dzīvi vecākiem un vecvecākiem. “Patstāvīgs bērns vai kā kļūt par ideālu mammu” un “Ideālas mammas attīstošās nodarbības” ir dzīves nepieciešamība tiem, kam negribas domāt bērna vietā – visa mūža garumā! Kā saka Anna, “Katram vecumam ir savi uzdevumi. Bērnu noslogojot ar uzdevumiem, kas neatbilst viņa vecumam, mēs riskējam palaist garām kādus svarīgākus šī brīža uzdevumus” (Ideālas mammas attīstošās nodarbības). Tas nozīmē, ka vajag gan palasīt grāmatu, gan ar akmentiņiem un koku lapām spēlēties, gan peļķēm pabradāt – pat ja pašam ir aizmirsies, kāpēc tas bija interesanti! Daudzus ikdienas mājasdarbus var pielāgot, lai bērns tajos varētu piedalīties, iemācīties ko jaunu un izkustēties!
“Studējot pedagoģiju, jau pirmajā kursā mums iemācīja, ka audzināšanas mērķis ir vispusīga un harmoniska personības attīstīšana. Tad es to vienkārši “iekalu”, bet sapratu tikai pēc vairākiem gadiem, strādājot par audzinātāju bērnudārzā. Bija tik daudz bērnu, taču “vispusīgi attīstītu” daudz mazāk. Piemēram, Jūlija. Lieliska runa. Lieliska atmiņa. Ātri iegaumē dzejolīšus un dziesmas. Labprāt dzied, ar izteiksmi deklamē. Daudz ko zina. Bet lēkāt neprot. Skrien neveikli. Krīt uz līdzenas vietas un vienmēr sasit galvu.” (A. Bikova. Ideālas mammas attīstošās nodarbības.)
Audzināšana – tā nav mistērija. Tas ir mērķtiecīgs darbs, kas sniedz gandarījumu un prieku, un kas izaicina. Audzināšana patiesībā ir augšana – jo tā pārveido gan vecāku, gan bērnu.
